Atbilde ir vienkārša: Šveicē olas krāso, lai atšķirtu vārītas no jēlām. Skaidrs, ka mamma viņiem bērnībā nemācīja, ka pietiek vien iegriezt: šķidruma inerce liks jēlai olai griezties lēnām. No otras puses, kad olas ir krāsainas, dzīvot ir jautrāk. Domāju, hipsteru-metroseksuāļu vidū drīz kļūs moderni ne tikai skūt, bet arī krāsot, pūderēt un zīmēt olām uzacis.
Kas attiecas uz Cūgas ezeru, tad es ātri līdz tam aizbraucu, bet nez kāpēc pagriezos pretēji pulksteņrādītāja virzienam. Negribēju baigi domāt, kur un kā braukt. Tas bija misēklis. Izrādījās, ka krietnā maršruta daļā veloceliņš ir ļoti šaurs. Vēl vairāk, tas iet kā kalnu ceļa daļa, bet pa kreiso malu, un ir atdalīts tikai ar marķējumu. Tas ir, es braucu pret spalvu (jeb pa ceļa labo pusi). Vietējie, saprotams, ir lietas kursā un brauc apkārt ezeram pa pulksteni. Tādas lietas iepriekš paredzēt ir grūti. Draugs man teica (viņš bieži brauc pa šo maršrutu), bet es nesapratu, ka tas ir svarīgs info.
Es nesteidzos, jo jābrauc bija vien 40 km. Iebraucu visādās vietās, ja man tās šķita interesantas. Galu galā uz vienas no grants taciņām bija daudz garāmgājēju ar suņiem. Pirmās manis sastaptās, jaunas meitenes, pieturēja suņus, lai es varētu pabraukt garām. Bet nākamās, večiņas, ļoti neapmierināti nolamājās vāciski. Parādīja, ka man te nav vietas, un ir jātinās uz veloceliņu, kas vīdēja netālu. Es pamāju, ka sapratu. Un vienalga, kad pabraucu viņām garām, izdzirdēju neglaimojošu "idiot". Acīmredzot, vārds ir starptautisks. Savam attaisnojumam teikšu, ka zīmi, ka taciņa domāta tikai suņu pastaigām, es toč neredzēju. Es speciāli skatījos uzmanīgi, negribēju uzrauties uz sodu vai lamām, bet vienalga iegrābos.
Tā nu es atgriezos uz mīļā veloceliņa, kas bija pilns ar pensionāriem uz elektrobaikiem. Kruti, ko lai saka - veselība ne visiem ļauj 70 gados gāzt ar parasto baiku pa pauguriem, bet te - lūdzu.
Ezers te bija redzams, te nē, blakus gāja dzelzceļa sliedes, un gar malām bija daudz māju ar zīmēm "privātīpašums, iebraukt un iet aizliegts". Tās mani nepriecē. Žēl, kad valsts ir privatizēta tā, ka ezeram pat pieiet klāt nevar. Kāpēc dabas bagātības pieder tiem, kas pirmie aizsita vietu, vai kuriem piķis pa ausīm tek? Tas ir muļķīgi un netaisnīgi.